nekad nav laika, nekad nav laika
I wanna wake up in a city that sleeps
Pilsēta, kas neguļ. Pilsēta, kas dzīvo pusmiegā. Pilsēta, kur naktī valda miers. Pilsēta, kura nekad nav mierā.
Pilsēta, kas nekad nav gatava. Pilsēta, kas nekad laicīgi nav gatava.
Show me your world. The world of being chronically late to
every
thing.
Nereti ierēķinu priekš čammāšanās kādas minūtes piecpadsmit klāt. Tāpat ne mazāk reti izeju minūtes divas vēlāk nekā vajag – tas, ja vajag paspēt – bet, ja teorētiski būtu labi paspēt, tad minūtes divpadsmit.
Nereti jūtos kā Rail Baltica. Tikai ar atšķirību, ka mana kavēšana nevienam nemaksās neko, bet aizrādījumu saņemšu tāpat.
varbūt zini to sajūtu
katru reizi, kad pieķeru savu pulsu paātrinamies ne no kā, no kauna sajūtas ēnas, ka jākustas ātrāk! atrāk! jo prāts aizskrējis pa priekšu, bet ķermenis lēns un stulbs. Nu nevar taču ātrāk? prāts saka ķermenim
katru reizi domāju –
Nekad nav laika, nekad nav laika. Nav laika ne tad, kad kavē, ne tad, kad visam sagatavojies laikus. Nav laika ne tad, kad kalendārs ir piebāzts pilns, ne tad, kad galīgi nav, ko darīt. Nav laika ne tad, ja īsti arī negribi, ne tad, ja būtu jau baigi forši. Nav laika ne tad, kad vajag, ne tad, kad gribas.
Gribu, lai viss notiek ātrāk un ātrāk, jo tad taču var paspēt vairāk un vairāk. Tā gribēja arī šīsdienas pasaules nejaušie veidotāji. Neviens viņiem nepateica par tādu konceptu kā induced demand jeb inducētais pieprasījums – vai drīzāk viņiem pateica, bet viņi mums pārējiem gan neizstāstīja. Varbūt vajag, lai viss notiek lēnāk. Un vēl tikai mazliet lēnāk. Lai pastarpus var ieelpot. Un izelpot. Lai pastarpus notiek arī dzīve. Lai ir dzīve.