neaizmirstulīte
izsmelies
izārdi cīpslas
saplacini visu zemi
dubļos un izrauj
visu līdz pat pašai
pēdējai neaizmirstulītei
bet tāpat tās aug pretī
saulei
tavos tīreļos visos tavos
atmiņu purvos
liesas bet neizvandāmas
plānas bet necaurduramas
tiecas būt gaismā
atminies mājas
izžuvušos grāvjus
kam lēkāji pāri
uz kuru cementa
ar krītiem zīmēji kokus
atceries ceriņus
kas lika tev šķaudīt
katru aprīli
un maiju
mokies un raudi
izmisumā aizšķilies un dedzi
bet pat pelni
pārtaps putekšņos
kas augsnē uzbriest
tiecoties būt gaismā
atminies dārzu
šūpoles
badmintona tīklu
un tūjas
atceries pagalma paslēpju stratēģijas
ķereņu taktikas
garāžas teātra vakarus
atceries jo pat neaizmirstulītes
visskaistāk uzplaukst gaismā
tāpēc mīļais atceries
nobrāzto celi
zvirbuli ko neizglābi
lapseni zālē
piepampušo pēdu
atceries līča krastus
milzīgos viļņus
kam lēkāji pāri
uz kuru putām
skalojās aļģes
atceries mazo puisēnu
tas esi tu
tas biji tu
un arī tagad
tas vēl joprojām
esi tu