mūzika darba telpā

28 Aug, 2026

tas, ko es gribu dzirdēt

Esmu selektīvs tajā, kādas skaņas spēju tolerēt savā darba zonā. Ar darba zonu domāju vietu, kur veicu kaut kādas darbības, kurām nepieciešama koncentrācija un mentālā enerģija. Jā, tas, piemēram, ir darbs kā darbs, kas manā gadījumā paredz spaidīšanos digitālos dokumentos un sistēmās, bet darbs arī kā radošā darbība, ko var darīt ārpus mājas, piemēram, rakstīšana. Arī citas lietas, kas prasa radošu piepūli vai koncentrāciju, īstenībā arī lasīšana.

Agrāk bieži tieši šim nolūkam apmeklēju kafejnīcas. Tur skan kaut kāda mūzika – parasti tā, ko uzlikusi barista – un dažnedažādas nemuzikālas, neritmiskas skaņas, ko veido cilvēku sarunas, kustības, trauki, espresso aparāts. Tā sauktais baltais troksnis man allaž ir paticis. Arī mājās – veļas mašīna, virtuves gaisa nosūcējs, ventilators – jā!

Arī klusumam tīri nav ne vainas. Šobrīd man to darbā nākas baudīt visvairāk, jo mūsu ofisā ir bibliotēka. Un tā ir vienīgā vieta, kur neskan kaut kas, ko vairs panest nespēju. Kur neskan skaņa, ar ko šī iestāde mani spīdzina. Populāru dziesmu lounge coveri. Šis ir gaudu ieraksts, jā. Šorīt bloga rakstīšanu izdomāju iesākt uz papīra (paklausot interesantam ieteikumam) un diemžēl nebiju priecīgs.

"atpūtas" zonas sacerējums

Fiziski jūtu, kā šī lobija mūzika manu smadzeni pārvērš viendabīgā šļurā. Es tai nepadodos, kombainā atsakos tikt vilkts, bet varbūt pretestība nav iespējama. Resistance is futile jeb varbūt Star Trek seriālos parādītais kiborgu haivmainds nav tikai zinātniskās fantastikas šausmene, bet arī tas, kas ar mums visiem lēnām notiek. Un tas sākas tā.

Mana darba ēkā visu dienu skan gaužām vienmuļa lounge stila mūzika ar uzbāzīgi neuzbāzīgu bosa novas ritmu un gaisīgu, neuzbāzīgu vokālu. Man principā nav nekas pret lifta mūziku. Tiešām. Šis ieraksts izsaka ļoti asu viedokli, bet tas nav īsti viedoklis pret lifta mūziku. Vai pret lounge mūziku. Šeit ir nianse, šeit notiek kombinācija.

Pirmkārt, šī mūzika ir dažus decibelus par skaļu priekš tā, kas tā ir. Otrkārt, visas dziesmas bez izņēmuma ir cover versijas vispopulārākajām popdziesmām, ko vari iedomāties. Pat es viņas visas zinu. Bez izņēmuma. Tās ir visbiežāk dzirdētās dziesmas angļu valodā, kas tās it kā padara neitrālas. Vis-it-kā-neitrālākajā un neuzbāzīgākajā un vienveidīgākajā mūzikas stilā. Gluži kā kartons. ¹

Mērķis gandrīz noteikti ir tāds pats kā biroja neuzbāzīgajiem telpaugiem, neuzbāzīgajam interjeram un profesionālajam dreskodam. Mērķis ir padarīt fona mūziku par daļu no profesionālas; ne pārāk personiskas, taču arī ne sterilas; neuzbāzīgas; lietišķas, taču komfortablas vides.

Bulšits, saku es. Mūzika ir svēta lieta. Mūzika var būt kolektīva, sabiedriska lieta – koncertā, svētnamā, jebkurā vietā, kur cilvēki dejo, kur cilvēki kopā dzied, un citviet. Tā bieži ir arī individuāla lieta – katram cilvēkam ir sava unikālā mūzikas gaume, un, ja runā par cilvēkiem, kas rada mūziku, katram ir savs unikālais nospiedums. Šāda mūzika kā te ir kā speciāli radīta, lai tajā neieklausītos, lai neviens nejustu pilnīgi neko.

Tā, starp citu, nebija vienmēr. Man liekas, ka arī šajās telpās mūziku liek konkrēti cilvēki. Pirms mēneša regulāri skanēja ambient mūzika, ko dažkārt pat mēdzu pieglabāt savā mobilajā ierīcē!

Jo nedod dievs ir klusums. Nedod dievs skan mūzika, kas nav vienmuļa, stulba šļura. ← jā, tieši šādi es no rīta pierakstīju Ik pa laikam kāds cover ir kripatiņu interesantāks. Šobrīd, kad rakstu, skan Lordes Royals, kur instrumentalizāciju papildina kaut kādu interesantu bungu ritmi un kaut kāds koka pūšaminstruments.

Nākamajā ir atgriezušies gaisīgie vokāli un ta tss ta pa tss ta pa tss, kas it kā man saka Tinies prom no lounge zonas, ir deviņi no rīta, laiks strādāt!!

Ej atpakaļ uz ofisu, kur, starp citu, skan Superhīti! – tātad tieši tās pašas dziesmas, bet oriģinālizpildījumā.

Ir sazvērestības teoriķi, kas taisa sev folijas cepures, lai pasargātos no elektromagnētiskiem laukiem vai prāta kontroles.

Es uzvelku austiņas. 🎧

^–Rūdis