logs un skatiens
Logs ir intīms objekts mūsu dzīvēs
Būdami savās mājās mēs caur to redzam pasauli
Pasaule redz mūs
Esi vērotājs un vērots, subjekts un objekts.
Pretējā mājā logu ir daudz.
Ap pulksten vienpadsmitiem meitene īsiem, čirkainiem matiem, lielām brillēm
Ēd brokastu putru un pamazām iztukšo sarkanu krūzi ar dzērienu, kas izskatās pēc melnas kafijas vai tējas.
Viņa sēž uz palodzes ceturtā stāva dzīvoklī
pidžamas biksēs un tumšā t-kreklā, ar ceļiem pie krūts.
Klēpī viņai ir lasāmgrāmata, bet cik vērot vēroju, lapu ne reizi šorīt nepāršķīra.
Vai viņa apzinās, ka tiek vērota?
Gan jau
Taču pilsētas centrs, aizkaru nav, logs plati vaļā
Varētu būt, ka viņai vienalga
Varētu būt, ka tas pat ir jauki, ka ir kāds svešinieks, ar ko dalīt rīta mieru
Pat ja viņu neredzi.
Nezināmais vērotājs – tikpat labi varētu būt iedomāts, iztēlots, pat ja īsts.
Nav praktiskas atšķirības.
Nu vismaz tā parasti jūtos es
kad esmu logā un nezinu, vai mani kāds vēro.
Vēl jau ir pazīstamie svešinieki, kas ir kas cits, jo attiecības starp tiem ir simetriskākas.
Pazīstams svešinieks būtu, piemēram,
Tas čalis, ko katru rītu redzi vilcienā,
Tā kundze ar bīglu, kas laikam ir tavi kaimiņi, bet ne reizi neesat sasveicinājušies par spīti tam, ka visticamāk, gluži tāpat kā tu jau gadus sešus katru reizi, kad redzi viņas staigājam, nodomā, "o, re, tā sieviete ar bīglu", arī kundze un, iespējams, bīgls, nodomā kaut ko līdzīgu par tevi.
Bet ja meitene, kas brokasto uz palodzes, skaitās man pazīstams svešinieks, tad šajā gadījumā attiecības laikam ir vienpusējas.
Citā logā ir liels būris ar papagaiļiem.
Vēl citā ir vīrietis, kas vakaros sēž ļoti tuvu datorekrānam un spēlē dotu.
Vēl vienā logā uz palodzes bieži snauž ruds kaķis.
Nesen rakstīju dienasgrāmatā ko skarbu par pilsētu. Bet vakar:
Pilsētā ir cilvēki un skaistums un pelēks, mazliet putekļains miers. Bruģis kluss, koka ēna, bērzi veci un vējš. Balodis uz palodzes, zvirbuļu pilnas lapotnes. Tēja un dievišķais augs māla krāsā.
māls
māls
mēs esam māls
māla krūkai ne silts ne auksts
māla krūkai viegli nest
tā ir konduits
trauks, kas dod miesai padzerties garu
savieno dievišķo un pasaulīgo
līdz tu apzini ka starpības starp tiem
nav