iegrožo savu aizrautību
Aptuveni reizi mēnesī noskatos pa sērijai visā pasaulē zināmā seriāla Curb Your Enthusiasm jeb "Iegrožo savu aizrautību". Vispār agrākās sezonas skatījos raitāk (šobrīd esmu vienpadsmitajā), bet tas tā.
Curb ir komēdijseriāls, kurā Lerijs Deivids, kurš spēlē pats sevi, iekuļas visādās situācijās te savas, te citu ietiepības vai stulbuma dēļ. Daudzi sižeti, šķiet, ir par kādām lietām, kas arī īsto Leriju tracina vai ar ko viņš citādi ikdienā saskaras.
Šajā ziņā seriāls līdzīgs LD iepriekšējam seriālam Seinfeld, kurā Džerijs Sainfelds attēlo fikctionalizētu sevis versiju, savukārt Deivida sava veida avatārs ir Džeisona Aleksandera spēlētais Džordžs Kostanza. Lai arī Curb -ā Lerija problēmas nereti ir ļoti absurdas (vienā no sezonām Irānas šahs pret viņu izsludina fatvu), tomēr vairums ikdienas situāciju, ar ko viņš saskaras pavisam noteikti varētu būt paņemtas no viņa paša dzīves.
Taču arī tās reizēm liek atskārst, ka nu paga, baigi nu ikdienišķas problēmas. Vecis ir multimiljonārs, slavens komiķis, dzīvo milzīgā mājā Losandželosā — mājas, starp citu, viņš maina kā zeķes. Vairākas sērijas veltītas konfliktiem ar golfa kluba, kurā viņš bieži spēlē, īpašnieku. Un loģiski, komēdija ir it kā par viņa sadzīvi. Netēlos taču sevi kā nabadzīgu urbāno komiķi, kas pelna iztikas minimumu.
Seinfeld -ā, kas noris Ņujorkā, bezdarbs, strādnieku šķiras problēmas un urbānās dzīves īpatnības parādās biežāk un skar arī galvenos varoņus, bet tajā seriālā šīs lietas iekļaujas dabiskāk. Viens iemesls ir, ka tajā brīdī Džerija un Lerija karjerās par to bija dabiskāk rakstīt. Vēl, protams, tas, ka, lai arī nebūt nav tā, ka Ņujorka nebūtu turīga vai, ka Losandželosā trūkst nabadzības, mums taču, iedomājoties šīs divas krastu pilsētas, šķiet, nu jā, lietainā urbānā Ņujorka ar saviem atkritumiem un metro un saulainie Losandželosas suburbi ar komfortablu dzīvi un slavenībām. Tas tā, palielam laikam no filmām.
Un Curb, lai vai kā, ir par Lerija dzīvi un par viņa ņemtnēm ar citiem slaveniem komiķiem, gan "īstiem", gan eksistējošiem tikai iekš seriāla. Un tas viss strādā.
Bet es aizdomājos par to relatability aspektu. Par savām sadzīves problēmām un savu daiļradi. Šis salīdzinājums ir dikti pievilkts, bet tāpat here we go. Kādu dzeju es vispār drīkstu rakstīt, ja manas problēmas ir šāda līmeņa? — reiz pierakstīju telefonā, kad vairākas minūtes nespēju atrast televizora pulti vai ko tamlīdzīgu. Vecais stāsts par to, ka Āfrikā bērni mirst, tāpēc izēd šķīvi.
Lerija Deivida seriāls ir komēdija, tāpēc tas viss strādā, pat ja viņš ņemtos ne tikai ar holivudas aktieriem, bet ar pašu ASV prezidentu (starp citu, tāds ir viņa jaunākā seriāla koncepts!). Bet ja viņš rakstītu par to pašreflektīvu dzeju?
Visas sadzīves problēmas ir īstas, protams. Un plašāk, visi individuālie pārdzīvojumi ir īsti, neatkarīgi no sociālā statusa, jo katrs piedzīvojam dzīvi individuāli un katram ir savs dzīves konteksts. Bet vienlaikus, jā, tas liek aizdomāties un personīgi man rada nedrošību par to, vai man ir kas teikšanas vērts, vai manas problēmas ir "īstas". Ok, varbūt reizēm esmu dramatisks, bet nereti arī savas sajūtas nepamatoti iegrožoju. Cenšos šo nedrošību sevī apskatīt un ļaut just. Vienlaikus paturēt prātā perspektīvu, jā, un arī ļaut just.
(Starp citu paralēli atceros Džesija Aizenberga filmu "Īstas sāpes", kas pērn viskautkam tika nominēta. Tās autors, Holokaustu izdzīvojušu ebreju pēctecis, reiz internetā redzējis reklāmu Aušvicas koncentrācijas nometnes tūrei ar iekļautām pusdienām un nodomājis: "There's no good way to experience this. There's no perfect way to honor and revere the history, because anything you do would be in the context of modern privilege." Filma ir lielā mērā pārspriedums par šo, iesaku. Šī piebilde drusku no citas operas, bet arī Džesijam novēlu ļaut sev just savus "mazāk nozīmīgos" pārdzīvojumus.)