dubultu stacija
Reiz aizgāju līdz Dubultu stacijai un konstatēju, ka izstāde, ko biju paredzējis apskatīt, tikko novākta. Garlaicībā pastaigāju apkārt, vēroju cilvēkus, aizgāju līdz tuvajai, rāmajai, skaistajai upei, domāju par to milzīgo vilni, kas funkcionē kā šīs stacijas nojume — septiņdesmito brutālisma-futurisma zīmogs.
Slaistoties pa apkārtni, uzkāpu arī otrā stāva balkonā pa ārpus stacijas ēkas esošajām kāpnēm. Gar kāpnēm tur ir tāda kā lete vai palodze, kuru šajā mākoņainajā dienā rotāja — gluži kā uz bāra letes salikti dzērieni vai kā domino kauliņi, vai kā grāmatplaukts — virknīte ar sažuvušiem zvirbuļu izkārnījumiem.
Tādā rindiņā eksponētu guano līdz šim nekad nebiju redzējis, tas nudien bija savdabīgs un aci piesaistošs skats! Savukārt zem balkona, praktiski tieši zem šīs palodzes — uz kuras kā filigrāni sniega kāpuri baudīja skatu mazo putnu atstātie suvenīri — pīpēja kāds vīrietis. Un otrā rokā viņš turēja atvērtu kokakolas pudeli.
Teju acumirklī mani pārņēma snaipera instinkts, manī dzima vai atdzima pats Legolass Zaļlapis. Prātā savienoju savā priekšplānā esošo munīciju ar fonā esošo buļļaci. Manas bultas mērķis bija skaidrs kā diena, bultas — baltas kā saule. Nospriegoju savu loka stiegru — jeb nopozicionēju īkšķi un rādītājpirkstu gatavībā sist knipi pa bioloģisko materiālu, ko, lai arī tas teorētiski ir iespējams, labāk būtu nesajaukt ar piparmētras dražejām. Un kā Robins Huds aši sūtīju sīkos objektus, kas izskatījās pēc miniatūriem zobupastas paraugiem, lejā stāvošā vīrieša limonādē.
Pirmie seši šāvieni bija pagalam greizi. Taču tiem sekoja septītais. Pat pats Herkuless būtu lepns ar tik graciozu sniegumu, kādu parādīja mans septītais knipis. Mazais nedarbs ielidoja precīzi vīrieša kolā un nepagāja ne sekundes, kad mans nabaga pusmūža vecuma upuris pieņēma liktenīgo lēmumu remdēt slāpes ar savu gāzēto viru. Un tur viņu gaidīja pārsteigums.